I. DARBINIEKA ATBILDĪBA

    Civillietā Nr. SKC-0105-2016 AS Rīgas Taksometru parks kā darba devējs cēla tiesā maza apmēra prasību pret darbinieku, lūdzot piedzīt zaudējumu atlīdzību. Prasība pamatota ar to, ka darbinieks, strādājot par autobusa vadītāju AS Rīgas Taksometru parks, ar darba devējam piederošo transportlīdzekli izraisīja ceļu satiksmes negadījumu. Automašīnai bija veikta KASKO apdrošināšana ar pašrisku 100 latu apmērā. Maksu par automašīnas bojājumu novēršanu pašriska apmērā samaksāja darba devējs. Līdz ar to darba devējs uzskatīja, ka darbiniekam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus.

     Pirmās instances tiesa darba devēja prasību noraidīja, savukārt kasācijas instances tiesa minēto spriedumu atcēla un nodeva jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai, pamatojoties uz zemāk argumentiem.

1. Zaudējumi, kuru atlīdzināšanu lūdz darba devēja, radušies prasītājas darbinieka izraisīta ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, viņam pildot darba pienākumus - autobusa vadītāja pienākumus. Šādā gadījumā ir piemērojamas Darba likuma 86. panta speciālās tiesību normas par darbinieka civiltiesiskās atbildības pamatu un apmēru. Minētā panta ceturtā daļa paredz, ka darbinieks, kura darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

2. Darbības ar transportu - transportlīdzekļa vadīšana - atbilstoši Civillikuma 2347. panta otrajai daļai ir uzskatāmas par darbībām, kas saistītas ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem. Tādēļ darbinieka darbs bija saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku.

3. Darba likuma 86. panta ceturtā daļas tiesību normas ietvaros tiesai jāpārbauda, pirmkārt, vai darbinieka darbs ir saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, un, otrkārt, vai zaudējumi nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

4. Civillikuma 1644. panta otrā daļa noteic, ka neuzmanība ir rupja un viegla. Saskaņā ar Civillikuma 1646. pantu par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Atbilstoši Civillikuma 1645. pantam neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.

5. Līdz ar to, lai būtu pamats atzinumam par vieglu vai rupju neuzmanību darbinieka darbībās, izraisot ceļu satiksmes negadījumu, tiesai vispirms bija jānoskaidro, kādas šīs darbinieka darbības bija. Proti, tiesai bija jānoskaidro ceļu satiksmes negadījuma apstākļi.

6. Ne prasības pieteikumā, ne pirmās instances tiesas spriedumā nav atklāts, kādi bija negadījuma apstākļi un kādas tieši bija darbinieka darbības.

7. Minētos apstākļus nenoskaidrojot, tiesai nebija pamata izdarīt secinājumu, ka darbinieks ceļu satiksmes negadījumu, kurā tika bojāta viņa rīcībā nodotā automašīna, izraisīja, pieļaujot vieglu, nevis rupju neuzmanību. Šāds tiesas secinājums ir nemotivēts, izdarīts bez darbinieka faktisko darbību izvērtējuma.

8. Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma fakts un ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanas fakts pats par sevi nerada ne vieglas, ne rupjas neuzmanības prezumpciju. Ceļu satiksmes negadījumu iespējams izraisīt gan ar vieglu, gan rupju neuzmanību, un šo neuzmanības veidu nošķiršanai nepieciešams noskaidrot zaudējumus izraisījušās personas rīcību konkrētā negadījuma apstākļos un pielīdzināt to Civillikuma 1646., 1645. pantu normām.

9. Nav nozīmes darba devēja argumentam, ka darba līguma noteikumi paredz plašāku darbinieka atbildības pamatu, kas iestājas saistībā ar nodarītajiem zaudējumiem automašīnai, jo darbinieka, kura darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, atbildības pamatu (atbildības priekšnoteikumus) un apmēru par darba devējam nodarītiem zaudējumiem noteic Darba likuma 86. panta pirmā un ceturtā daļa, un darba devējam nav tiesību līgumā šo pamatu un apmēru paplašināt darbiniekam nelabvēlīgā veidā pretēji likumdevēja skaidri noteiktajam limitam.

     Ņemot vērā augstāk minēto, var izdarīt šādus secinājumus:

1) Gadījumā, ja darbinieka darbs ir saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, darbinieks atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

2) Darbības, kuras saistītas ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem ir šādas – transports, būvniecība, bīstamas vielas un tml.

3) Piemēram, mašīnisti, autovadītāji (šoferi) atbild par zaudējumiem vienīgi tad, ja tie nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

4) Darba līgumā, darba kārtības noteikumos u.c. iekšējos dokumentos nevar paredzēt tādus noteikumus, kas pretēji Darba likuma normām, pasliktina darbinieka stāvokli.

II. PAR IETURĒJUMIEM

    Turpinot iepriekšējā jautājumā skatīto jautājumu par zaudējumu nodarīšanu darba devējam, jāvērš uzmanība uz Darba likuma 79.pantu, kas noteic, ka ieturējumu izdarīšanai nepieciešama darbinieka rakstveida piekrišana.

    Turklāt nav spēkā tādi darba devēja izdoti aktu, rīkojumi, noteikumi, darba līguma normas un tml., kas pretēji Darba likumam pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. Proti, nav spēkā tādas normas, kas nosaka, ka, iestājoties tādiem apstākļiem (uz nākotni vērstiem), kuru rezultātā darba devējam, iespējams, radīsies prasījuma tiesības pret darbinieku, darbinieks bez nosacījumiem piekrīt, ka no tā darba samaksas var tikt veikti ieturējumi.

    Katrs konkrētais gadījums ir jāvērtē atsevišķi un nav nedz iespējams, nedz pieļaujams attiecībā uz darbinieku paredzēt sekas, kādas iestāsies un no tā izrietošo rīcības modeli.

III. UZTEIKUMA IZSNIEGŠANAS KĀRTĪBA

Vērts atgādināt, ka, ja darba devējs ir nolēmis uzteikt darbiniekam darba līgumu, ir jāievēro šāda kārtība:

1) Darba devējam, pamatojoties uz Darba likuma 109.pantu, jānoskaidro, vai nepastāv aizliegumi un ierobežojumi darba līguma uzteikumam;

2) Darba devējam, pamatojoties uz Darba likuma 101.panta sesto daļu, ir jānoskaidro, vai darbinieks ir arodbiedrības biedrs; - ja ir, tad kuras arodbiedrības biedrs; - ja ir vairāku arodbiedrību biedrs, tad kurai arodbiedrībai prasīt piekrišanu darba līguma uzteikumam;

3) Ja darbinieks ir arodbiedrības biedrs, tad darba devējam, pamatojoties uz Darba likuma 110.pantu, ir jāprasa piekrišana arodbiedrībai (ja uzteikumu plānots pamatot ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.-3., 5.-7., 9., 11.p.); 4) Darba devējam ir tiesības izsniegt darbiniekam darba līguma uzteikumu 1 (viena) mēneša laikā no arodbiedrības piekrišanas saņemšanas (Darba likuma 110.panta trešā daļa). Uzteikuma izsniegšanas termiņš netiek pagarināts (ne saistībā ar darbinieka darbnespēju vai citiem apstākļiem).

    Darba devējam aizliegts izsniegt darbiniekam – arodbiedrības biedram – darba līguma uzteikumus pirms arodbiedrības piekrišanas saņemšanas; pretējā gadījumā – tāds darba līguma uzteikums atzīstams par spēkā neesošu.

     No LDzSA puses tieši arodbiedrības komitejām ir pienākums sekot līdzi tam, vai darba devējs neaizskar darbinieku – arodbiedrības biedru – tiesības un intereses. Un gadījumā, ja tiek konstatēti Darba likuma pārkāpumi, darīt par to zināmu darba devējiem un kopīgi rast taisnīgus un Darba likumam atbilstošus risinājumus.

IV. PAPILDUS BRĪVDIENAS

Uzņēmumos noslēgtie darba koplīgumi paredz virkni sociālās garantijas un labumus.

Piemēram valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” koncerna darba koplīguma 3.12.punkts noteic:

"3.12. Pēc darbinieka lūguma piešķir papildus atpūtas dienas, izmaksājot par šīm dienām darba samaksu, šādos gadījumos:

3.12.1. darbinieka 50 vai 60 gadu jubileja — 2 (divas) dienas,

3.12.2. darbinieka vai viņa bērnu laulības — 2 (divas) dienas,

3.12.3. darbiniekam absolvējot izglītības iestādi un saņemot izglītības dokumentu (diplomu) – 1 (vienu) dienu;

3.12.4. darbiniekiem bērna sākumskolas, no 1. līdz 4. klasei ieskaitot, mācību gada pirmajā skolas dienā – 1 (vienu) dienu.

3.12.5. darbinieka laulātā, vecāku, bērnu nāves gadījumā – 3 (trīs) dienas.

    Darbiniekiem ir tiesības izmantot papildus atpūtas dienas laika posmā no 7.dienas pirms attiecīgā gadījuma iestāšanās dienas līdz 30.dienai pēc attiecīgā gadījuma iestāšanās dienas, izņemot 3.12.4.apakšpunktā minēto gadījumu.

    Šīs apmaksātās papildus atpūtas dienas netiek iekļautas vidējās izpeļņas aprēķinos, jo tām ir kompensējošs raksturs.”

    Darba likums, darba līgums, iekšējie darba devēji dokumenti nosaka darba laika organizāciju darbiniekiem, tajā skaitā “parasto” atpūtas dienu skaitu nedēļā, mēnesī un tml. Tādējādi konkrētais Darba koplīguma 3.12.punkts paredz apmaksātas atpūtas dienas papildus Darba likumā, darba līgumā, iekšējos darba devēja dokumentos noteiktajām atpūtas dienām.

    Līdz ar to īpaša uzmanība būtu jāpievērš pie grafiku sastādīšanas tiem darbiniekiem, kuru darba laiks tiek noteikts saskaņā ar darba grafiku (maiņu darbs, summētais darba laiks). Proti, grafiks jāsastāda tā, lai neveidojas situācija, ka piemēram, darbiniekam, kuram ir bērns, kurš uzsāks skolas gaitas 1. līdz 4.klasei ieskaitot, grafikā paredz parasto atpūtas dienu, kas iekrīt darbinieka bērna pirmajā skolas dienā, t.i. lai neizveidojas netaisnīga situācija, ka darbiniekam it kā tiek liegta iespēja saņemt papildus apmaksātu atpūtas dienu.

    Lai neizveidotos šāda netaisnīga situācija, nepieciešams, lai arī darbinieki ir pietiekami aktīvi, zinoši un izmanto savas tiesības, kas izpaužas kā darba devēja savlaicīgā informēšanā par nepieciešamību un vēlmi izmantot apmaksātas papildus atpūtas dienas.